Biogrāfija
Valdis Bušs ir dzimis 1924. gada 25. jūlijā Abrenes apriņķa Viļakas pagastā zemnieka ģimenē. Zīmēšanas talants parādījās jau bērnībā, kad Buša pirmā skolotāja ievēroja zēna zīmētprieku un viņu šajā nodarbē atbalstīja. Mācības un zīmēšanas nodarbības turpināja Viļakas vidusskolā. Otrā pasaules kara gados dienējis leģionā, pabeidzis apakšvirsnieku skolu, kā komandieris piedalījies kaujās, pēc tam iesaukts Sarkanajā armijā. Vēlme savu dzīvi saistīt ar mākslu nenoplok, un 1945. gadā Bušs iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā Glezniecības fakultātē. Tomēr studijas pēdējā mācību gadā nākas pamest un doties uz Sibīriju, kur pavada vairākus gadus. Akadēmijas diplomu tā arī neiegūst. Pēc atgriešanās dzimtenē 1955. gadā par Buša mājvietu kļūst Jūrmala un turpmākā dzīve saistīta tieši ar mākslas jomu. Viņš strādā par skolotāju Rīgas 2. poligrāfijas arodskolā, kombinātā “Māksla” par noformētāju līdz 1984. gadam. 1973. gadā tiek oficiāli uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā un bija arī Jūrmalas mākslinieku grupas vadītājs.
Interesanti fakti
Patiesais studiju pārtraukšanas iemesls Mākslas akadēmijā bija mīlestība. 1949. gadā tika represēta mākslinieka topošās līgavas Annas Burlacānes ģimene, Bušs nolēma viņai doties līdzi uz Sibīriju. Savukārt akadēmijā kā oficiālo iemeslu mācību atvaļinājuma piešķiršanai norādīja veselības uzlabošanu. Atpakaļ tā arī netika uzņemts, jo bija reģistrējis savu laulību ar “tautas ienaidnieci”.
1993. gadā Valdis Bušs ar sev raksturīgo dāsno vērienu, nolūkā veicināt savas pilsētas kultūras dzīves attīstību, sadarbībā ar Latvijas goda konsulu Beļģijā Nilu Dālmani, dāvina Jūrmalas mūzikas skolai 60 000 Beļģijas frankus.
Mākslinieka pasaules redzējums un emocijas atklājas ne tikai viņa glezniecības darbos, bet arī personiskajās piezīmēs. Lielākajā daļā no šiem ierakstiem paustas viņa pārdomas arī par mākslu.
Mākslinieciskais stils
Pats Valdis Bušs kā sev nozīmīgus pedagogus no akadēmijas laikiem izceļ klusās dabas meistaru Leo Svempu (1897-1975) un Āriju Skridi (1906-1987). Kas ir jaušams arī Buša daiļradē: no Svempa ir pārņemts pastozais triepiens, drosmīgais krāsu lietojums un formu stilizācija, savukārt no Skrides aizrautību ar ainavu glezniecību. Tuvs ir bijis arī “beļģa” Jāņa Tīdemaņa (1897-1964) stils, abi labprāt savu gleznu radīšanā ir izmantojuši tehniku, kas zināma kā krāsas uzklāšana paletes nazi, kas kompozīcijām piešķir faktūru un ekspresivitāti. Kopumā Valda Buša glezniecības stilu var raksturot kā pietuvinātu 20. gadsimta sākuma franču modernisma skolai, īpaši tādam tēlotājmākslas virzienam kā fovisms, kā arī jūtamas atskaņas no abstraktā ekspresionisma. Mākslinieka darbos var atrast atsauces uz Anrī Matisa (Henri Matisse, 1869-1954) un citu fovistu daiļradi.
Lai gan mākslinieka Valda Buša rokraksts un stils ir caurmērā noturīgs gan tēmu un motīvu izvelē, gan tehniskajā risinājumā, tomēr viņa daiļradi var iedalīt četrās dekādēs. Katrā no desmitgadēm mākslinieciskajā rokrakstā iezīmējas kāda neliela, tomēr pamanāma nianse. Radoši aktīvākie posmi ir 20. gadsimta 70. - 90. gadi, katrā no dekādēm var runāt par zināmu mākslinieciskā rokraksta specifiku. Par vēlo jeb noslēguma posmu, saglabājot sadalījumu par desmitgadēm, var uzskatīt laika posmu no 2000. gada līdz pat mākslinieka nāvei 2014. gadā. Aizrautība ar ainavu parādās jau Buša 50. gadu studijās, atrodoties izsūtījumā Tālajos Austrumos, kas paliek noturīga visas dzīves garumā. Mākslinieks regulāri devās gleznot plenērā. Kā raksturīgākie motīvi minami Kurzemes mazpilsētu skati, dzimtā Latgale, Jūrmala, ūdens un laivu piestātne un koki, kas ir gandrīz neatņemama kompozīcijas sastāvdaļa.
70. gadi
1970. gadi ir dekāde, kad Valdis Bušs sevi piesaka Latvijas mākslas dzīvē. Pirmo reizi viņa darbi ir apskatāmi izstādē 1971. gadā. Gadu vēlāk Jūrmalā notiek mākslinieka personālizstāde. Jūrmalā dzīvoja arī pats Bušs, tur atradās viņa darbnīca un šī pilsēta kļuva arī par mākslinieka iedvesmas avotu un iecienītu motīvu viņa darbos. Šajā posmā arī iezīmējas elementi, kas visvairāk interesē pašu mākslinieku un saglabājas noturīgi visa mūža garumā. Darbos raksturīga iezīme ir izteikti krāsu kontrasti, pastiozi triepieni un krāsas ieklāšana ar paletes nazi, izteikta faktūra ir arī viens no Buša daiļrades raksturīgiem elementiem. No kompozīcijas uzbūves viedokļa tiek izmantots paaugstināts horizonts, saplacināta telpa, kas dažos darbos asociējas ar šaurību, radot sajūtu, ka glezna grib it kā izkāpt ārpus saviem rāmjiem. Attēlojumā parādās impresionisks mirkļa tvērums un fragmentārisms, objektu pietuvinājums un nosacītība, līniju un formu mīkstinājums. Neatņemama sastāvdaļa ir arī darbu kolorīts, krāsa tiek lietota kā patstāvīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis. Tiek izmantotas pārsvarā hromatiskās krāsas un šo krāsu spēcīgi pretmeti. Dominē dažādu nokrāsu zaļais, zilais un sarkanais. Vēl viena iezīme, ka šajā desmitgadē tikpat kā netiek lietots melnais, to izmanto tikai atsevišķu krāsu laukumu konturēšanai. Gleznu sižetos dominē mazpilsētas ielas skati, Jūrmalas apkaime, dabas ainavas, laivu piestātnes motīvs un gadalaiki. No emocionālā un noskaņas aspekta jūtama zināma spriedze, ko pastiprina triepiena ekspresivitāte, lai gan attēlota šķietami mierīga mazpilsētas aina.
80. gadi
Šajā desmitgadē Valdis Bušs attīsta un pilnveido savu māksliniecisko rokrakstu, saglabājot uzticību krāsu ekspresivitātei un intuitīvajam dabas tvērumam. Regulāri rīko savas personālizstādes Jūrmalā un citās Latvijas pilsētās. Tēmu lokā joprojām dominē ainava, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu tiek izvērsta un paplašināta, iegūstot panorāmiskāku skatu. Mākslinieks pievēršas arī klusajai dabai, par regulāru motīvu izmantojot vāzi ar ziediem. Darbi ir spilgti un ar krāsu piesātināti, iegūstot zināmu dekorativitāti. Raksturīgs objektu apjoma saplacinājums un netradicionāls skatu leņķis, kas kaut kādā ziņā norāda uz inspirāciju no franču postimpresionisma tradīcijas. Bušs arī paplašina krāsu paleti, darbos parādās plašs dzeltenā lietojums, arī rozā un violetie toņi. Drosmīgāk tiek lietota arī melna krāsa, kas parādās atsevišķos laukumus, nevis tikai kontūru iezīmēšanā. Noturīga tendence ir triepiena glezniecība, kas atsevišķos darbos iegūst pagarinātas līnijveida formas. Bieži kompozīcija tiek būvēta no atsevišķiem krāsu laukumiem. Sižetos turpinās jahtu, mazpilsētu tēma, parādās arī zināmi urbānās ainavas elementi un konkrēta dienas cēliena motīvi.
90. gadi
20. gadsimta noslēdzošajā desmitgadē Bušs konsekventi turpina gleznot savā raksturīgajā manierē, saglabājot spilgto krāsu paleti un sev tuvās estētiskās kvalitātes. Mainoties politiskajai iekārtai, mākslinieks gūst atzinību arī starptautiskā mērogā, jau 90. gadu sākumā viņa darbus ir iespējams apskatīt tādos Rietumeiropas mākslas centros kā Parīze un Brisele, turklāt tie iegūst atzinību. Ar savu darbu pārdošanu gūst arī komerciālos panākumus un viņa gleznas nokļūst ārzemju mākslas cienītāju kolekcijās. Māksliniecisko rokrakstu var raksturot kā divu iepriekšējo periodu sintēzi. Atsevišķos darbos krāsu laukumu glezniecība iegūst izmēros mazākas aprises. Atšķirībā no 70. un 80. gadu posma melnā krāsa retāk tiek lietota individuālu laukumu atdalīšanai. Tomēr tas nemazina jau ierasto dekorativitāti un uzsvaru uz krāsu kontrastiem. Mazinās arī uzsvars uz faktūru, kas bija tipisks mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis daiļrades sākumposmā. Tematiski biežāk parādās figurālās kompozīcijas ar pietuvinātiem cilvēku tēliem un dzīvās dabas elementiem. Attēloto tēmu loks tiek papildināts, līdzās jau ierastajai ainavai un klusajai dabai ienāk sociāli un politiski motīvi, kas saistāmi ar aktuālajiem notikumiem vietējā un pasaules mērogā. Atsevišķas kompozīcijas var klasificēt jau kā abstrakcijas, kurās parādās brīvu formu un līniju salikums un krāsu plūdums.
Noslēguma posms 2000-2014
Radoša un darbīga ir arī mākslinieka dzīves nogale. Tematiski paliek uzticīgs dabas tēmai, vairākkārt pievēršas dzimtās Latgales ainavai, ostai un ūdeņiem. Noturīgs motīvs ir saule, kas Buša gleznās variē no spilgti oranžas un zaļas līdz pat dramatiski melnai. Vairums kompozīciju veidotas atsevišķā triepiena tehnikā ar raksturīgo krāsu bagātību un vitalitāti. Dzīves pēdējā gadā radītas arī gleznas, kuras veidotas ar plašiem krāsu laukumiem, un mazinās otas vilcienu trauksmainība. Kompozīcijās jaušams krāsu poētiskums un metafizisks tvērums.
Izmantotā literatūra un avoti:
